Kapa pieminekļi no stikla jeb kā turpinās latviešu kapu tradīcijas 21. gadsimtā

Saskaņā ar latviešu tradīcijām, bedības jeb bēres ir pēdējais no mūža godiem, kas iezīmē pāreju uz citu pasauli - aizsauli, viņsauli, pazemi jeb seno veļu valstību. Nāvi senie latvieši neuzlūkoja smagnēji, bet gan tieši pretēji - ar gaišumu. To atspoguļo arī latviešu mākslinieku darbnīcas Glasstone gatavotie kapa pieminekļi no stikla, kas, iespējams, ir paši gaišākie kapu pieminekļi pasaulē. Glasstone ir pasaulē 1. stikla krāvuma kapu pieminekļu darbnīca, kuras vīzija par atceres vietām ir piepildīta ar cerību uz gaišumu - ka ar šo zemes dzīvi viss nebeidzas un ka pēc nāves seko jauns dvēseles ceļš…

Latviešu tradīcijās nāve tika uztverta kā dabiska cilvēka dzīves sastāvdaļa, ar nāvi saprotot nevis beigas, bet gan jaunu sākumu. Nāves klātbūtne bija jūtama arī ikdienā, jo aizgājēja zārks atradās turpat mājās. Senlatviešiem nāve bija ļoti klātesoša - tā tika paturēta turpat sētā, savā pagalmā. Arī vāķēšana jeb atvadīšanās no tuvinieka notika turpat mājās. 

Bedības tika svinētas kā turpinājums šīs zemes dzīvei. Latvieši ticēja, ka cilvēka augums pēc aiziešanas mūžībā tiek nodots Mārai, Zemes mātei, bet dvēsele - Dievam. Veļi pēc nāves kā dvēseles turpina dzīvot veļu valstībā. 

Latviešu kapu tradīcijas un stikls kapsētā

Turklāt latvieši veļus jeb aizgājēju garus nesaistīja ar bailēm, kā tas parasti raksturīgs citām kultūrām. To atspoguļo arī kapa pieminekļi no stikla. Smagnējo un tumšo akmeņu vietā kapa pieminekļi no stikla rada pavisam citādu noskaņu - stiklā spēlējas saules gaisma un šī gaismas saspēle un krāsu maiņa arī nāvi ļauj uztvert vieglāk - ne tikai kā ko stingu, baisu un bez dzīvības esošu. Gaismas rotaļa pat rada pacilājošu iespaidu, ļaujot nāvi uzlūkot mierpilnāk.

Veļu mēnesī, kas iekrīt tumšajā un pelēkajā rudens laikā, ik gadu senais latviešu saimnieks saklāja bagātīgi klātu galdu, uz mielastu aicinot pievienoties arī aizgājēju garus - veļus. Tādā veidā tika uzturēta kopība ar paplašināto ģimeni, izrādot cieņu savas ģimenes pirmsākumiem. Satikšanās ar aizgājēju kapsētā pie kapa pieminekļa no stikla arī ir citāda - piemineklis harmoniski saplūst ar apkārtējās dabas ainavām, kas vēlreiz atgādina, ka nāve jeb ziemas miers ir dabas cikla sastāvdaļa. 

Latviešu bēru tradīcijas un kapu kultūra aptver ilgus gadsimtus, tāpēc šīs kapu kopšanas un kapu svētku tradīcijas iekļautas arī Latvijas Kultūras kanonā. Kapu kultūras tradīcijas saistās ar nepieciešamību izrādīt saviem aizgājējiem cieņu un tos pieminēt. Glasstone kapa pieminekļu no stikla darbnīca ir atradusi jaunu un oriģinālu veidu, kādā kapu tradīciju turpināt šodienas laikmetā, aizgājēju piemiņu godinot konkrētā vietā. Laikmetā, kad piemiņas vietas zaudē savu nozīmi, šis ir atgādinājums par tradicionālajām vērtībām.

Latvieši kapa vietas kopj teju kā dārzus, tāpēc likumsakarīgi, ka arī kapu pieminekļu izgatavošanā tieši latvieši ir pievērsušies īpaši mākslinieciskajam un laikietilpīgajam procesam, gatavojot kapu pieminekļus no stikla. Turklāt kapos valda arī savs nerakstītais uzvedības kodekss - nedrīkst skriet vai skaļi runāt. Kapa pieminekļi no stikla pastiprina šo godbijības un pietātes sajūtu ar savu šķietamo trauslumu un dzidrumu. Stikls kā materiāls rada gaišas priekšnojautas par debesu valstību. 

Kapu svētki Latgalē

Kā īpaši spilgts kapu kopšanas tradīciju nozīmīguma apliecinājums latviešu kultūrā ir kapiem veltītie kapu svētki. Kapu svētki atspoguļo kopīgas atcerēšanās nozīmi, un vasaras laikā katrā nedēļas nogalē dažādās vietās Latvijā notiek atceres pasākumi. 

Piemēram, Latgalē šo svētku laikā notiek mirušo ofīcijs - dievkalpojumi tiek noturēti svaigā gaisā, brīvā dabā. Ļaudis pulcējas krustu tuvumā, kuri maija mēnesī ierasti rotāti ar dažādām skaistām dabas veltēm, ziedošām puķēm un zaļiem koku zariem. Šos dievkalpojumus tautas valodā sauc par dziedājumiem pie krusta. 

Mirušo ofīcija sastāvdaļas tradīcija ir arī zīmīšu vilkšana, kurās norādīts kāds uzdevums, kas jāizpilda noteiktā laikā. Piemēram, zīmītē var būt pausts aicinājums runāt patiesību un nemelot, bet par katru reizi, kurā cilvēks sevi pieķer melos, jāskaita 1 “Tēvs mūsu”.  

Latgalē maija dievkalpojumos, kurus vada cilvēki no tautas bez priestera klātbūtnes, tiek dziedātas katoliskas dziesmas, piemēram, “Sveika, jūras zvaigzne” un “Dieva Māte, tevi slavējam”. Marijas dziesmas ir šo dievkalpojumu jeb pulcēšanās pie krustiem centrā. Tiek skaitīta arī Jaunavas Marijas litānija un lasīti fragmenti no garīgiem tekstiem. Šī tradīcija turpinājusies cauri gadsimtiem un saglabājusies arī mūsdienās.

Kapa pieminekļi no stikla - debesu pieskāriens 

Jautājumi, kas saistīti ar nāvi, arvien bijuši neērti, jo tie paceļ jautājumus arī par mūsu dzīves jēgu. Nāve mūs izaicina, jo tā liek zaudēt kontroli pār mūsu dzīvi. Tā pat izraisa dziļu krīzi. 

Nāve daudziem asociējas ar sūnainām, tumšām un drūmām kapsētām un kapu kopiņām koku ēnās. Tomēr Glasstone parāda, ka varētu būt arī citādi - kapu vietas kā estētiski maigas miera un atkalsatikšanās ostas. Kapa pieminekļi no stikla aizgājušo piemiņai piešķirt teju debesu klātbūtnes gaišuma pilno noskaņu.

Glasstone kapa pieminekļi no stikla atgādina, ka mirušo pieminēšana noteiktā vietā ir svarīga, jo zaudējot tuvu cilvēku, sēras dažkārt nekad nebeidzas. Piemiņas vietas apmeklēšana ir sēru procesa sastāvdaļa, kas ļauj izsāpēt savu zaudējumu. Tā arī sniedz iespēju turpināt uzturēt saikni ar sev dārgo cilvēku - tikai citādākā formā. 

Kapa pieminekļi no stikla aicina pieminēt savus mīļos ar gaišumu, pārdomājot, ko vērtīgu un gaišu konkrētais cilvēks ir ienesis mūsu dzīvēs un atzīt šī cilvēka nozīmīgumu savas dzīves ceļā. Aizgājēju piemin ar labo - arī kapa pieminekļi no stikla vairs nenes līdzi neko tumšu vai sabiezējušu. Tikšanās kapsētā ir iespēja izlīgt un piedot. Ne vienmēr tas iespējams dzīves laikā, bet šī ir pēdējā pietura, kur noslēgt rēķinus un palaist vaļā aizvainojumus.

Kā teikts senā katoļu lūgšanā:” Mūžīgo mieru dod viņiem, Kungs, un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem! Lai viņi dus mierā! Āmen!”